2023. gada vasarā ap saulgriežu laiku Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēde Justīne Krēsliņa aicināja uz sarunu bijušo ELA vadītāju Elīnu Pinto, kura nesen bija viena no trīs kandidātēm uz Latvijas Valsts prezidenta amatu.
Iesākumā Justīne apsveic Elīnu ar drosmi kandidēt šim nozīmīgajam amatam un tad ķeras klāt pie pirmā jautājuma.
J.K. Vai Tu varētu raksturot savu darbošanos Latvijas labā, iezīmējot, kā tas būtu palīdzējis prezidenta ceļam?
E.P. Paldies par ELA saimes atbalstu un atzinības vārdiem, jo gan ELA, gan diaspora kopumā manai dzīvei bijis ļoti nozīmīgs, aktīvs un emocionāli piesātināts laiks gan caur personisko iesaisti, gan to, kā veidojies mans ģimenes stāsts, gan arī caur politikas jautājumiem, kas pēdējo vairāk kā 10 gadu laikā cilāti. Es esmu bijusi klātesoša gan Latvijā, gan arī izzinājusi, ko cauri laikmetiem nozīmējis tas, ka daļa no mūsu tautas bijusi ārpus Latvijas.
Es esmu dziļi pārliecināta, ka Latvija nav tikai Latvijas ģeogrāfiskā teritorija, ka Latvijai ir arī daudz aktīvu un patriotiski domājošu cilvēku, kuri gatavi ieguldīt Latvijā, neesot uz vietas.
Diasporas darbs ir milzīgs pīlārs manam darbam. Valstis, kurās esmu dzīvojusi, ir mainījušās (pēdējos padsmit gados), bet gluži intuitīvi caurviju elements ir bijusi darbošanās Latvijas labā gan manā profesionālajā darbā (Eiropas Savienības institūcijās), arī starptautiskajās organizācijās (ANO, OECD). Es vienmēr esmu skatījusies, kā Latvija izskatās uz citu valstu fona, kas ir tie labie piemēri no Latvijas, ko varam izcelt starptautiski, kas ir tie piemēri citās valstīs, ko mēs varētu mācīties no citiem. Gudrs mācās no citu kļūdām, labajiem piemēriem.
Arī gluži personiski, darbojoties diasporas laukā, man šķiet, ka no ELA puses mums izdevās panākt divas būtiskas lietas. To simbolizē Diasporas likums, kas radīja to sajūtu, ka diaspora ir neatņemama Latvijas daļa, ka diaspora nav tikai zaudējums, bet tā var būt arī ieguvums Latvijai, ja tiek veidotas divvirzienu attiecības. Tas nenotiek pats no sevis. To ir svarīgi darīt dažādu rīcībpolitiku līmenī, arī mediju darbā, un tad arī gluži cilvēciskā individuālā līmenī. Viens varētu būt - nostiprināt apziņu, ka diaspora ir neatņemama Latvijas sabiedrības daļa. Ka šīs ir attiecības, kas ir jāveido no abām pusēm, lai tās būtu drošas un nestu ieguldījumu Latvijai.
Domājot vēl par tādiem lielākiem panākumiem, man šķiet, ka ir svarīgi tas, ka ELA savā darbā, gan arī mēs, kustība #ESI.lv, esam pievienojuši vēl vienu dimensiju klāt – pragmatisko latvietību. Ne tikai labdarību un ziedošanu, bet arī zināšanu ieguldīšanu Latvijā. Tā pastāv blakus tradicionālajai mūsu latvietības izpratnei, kas ir mūsu valoda, identitāte un kultūra. Tās vienmēr būs svarīgas un uzrunās mūsu sirdis, bet Latvijai šajos laikos noder arī šī pragmatiskā latvietība. Mums ir nozīmīga zinātnieku sadarbība, iesaiste arī Latvijas eksporta veidošanā, valsts tēla veidošanā ārpus Latvijas, kur mēs varam vairot Latvijas atpazīstamību, reputāciju, un arī stiprināt Latvijas uzņēmēju eksporta iespējas, un tāpat arī sadarbība valsts pārvaldes jomā. Mums ir daudz cilvēku, kas guvuši pieredzi starptautiskajās organizācijās, savu mītnes valstu politiskajā vai valsts pārvaldes darbā, kur arī ir labi saskares punkti, ko varētu izmantot Latvijas labā.
Liels izaicinājums šajos gados un ar to es arī saskāros kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, ir, ka, neskatoties uz to, ka mums katram ir kāds tuvinieks vai draugs ārzemēs un it kā ir nostiprinājušies principi par diasporu kā mūsu tautas daļu, bet krīzes brīžos bieži vien cilvēkiem tomēr vēl ir kā reflekss šķirošana – tas, kas ir ārpusē, tas nav mūsējais. To varēja redzēt gan Covid pandēmijas laikā, kā cilvēki uztvēra, kad diasporas latvieši atgriezās mājās pie tuviniekiem, gan arī sarežģītākos brīžos. Piemēram, Ukrainas kara gadījumā mazliet var redzēt, ka jūs, kas esat it kā pasargātākās valstīs, tik labi nesaprotat, kā mums uz vietas klājas. Tāpat arī Valsts prezidenta kampaņas laikā šis bija viens no jautājumiem, ar ko visbiežāk nācās saskarties – Tu esi dzīvojusi ārpus Latvijas, vai nu Tu nespēj izprast, kas notiek Latvijā vai arī neesi daļa no mums. Šī sajūta gluži cilvēcīgā līmenī, ka tie, kas ir ārpus Latvijas, ir daļa no Latvijas, arvien vēl ir laika jautājums, lai mēs pieņemtu šo globālo latvietību kā normālu un Latvijai piederīgu.
J.K. Vai šie iemesli saskan ar Tavu personīgo motivāciju kandidēt, vai tie ir atšķirīgi?
E.P. Kad mani uzrunāja par iespēju kandidēt, man bija svarīgas vairākas lietas – viens bija drosme un atbildības sajūta par Latviju, kas attiecas uz manu paaudzi, kura ir augusi pēcpadomju laikmetā. Man liekas, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ka Latvijas nākotni jāveido cilvēkiem, kuri nav saistīti ar šo padomju mantojumu, un arī ar tām attieksmēm, kas varētu nākt attiecībā pret lēmumu caurskatāmību, sakariem ar Krieviju, kas ir bijuši raksturīgāki iepriekšējām politiķu paaudzēm.
Man bija svarīgi, ka mūsu paaudzei ir jāizrāda drosme uzņemties atbildību un gatavību to likt lietā. Man arī bija svarīgi parādīt, ka arī sievietēm ir vieta politikā, līdz augstākajam līmenim. To var redzēt arī citās valstīs – īpaši Ziemeļeiropā - Ziemeļvalstīs, Islandē, Somijā, arī Jaunzēlandē – kur jauna kalibra līderes - sievietes ienes citu vadības stilu, citas vērtības. Manuprāt šīs vērtības, ko viņas iemieso, saistītas gan ar empātiju, gan ar uzsvaru, cik nozīmīga ir veselība, izglītība, mūsu daba, vide, klimats. Šīs ir tās vērtības, kas ir ārkārtīgi svarīgas jaunajā pasaules kārtībā. Pēc COVID un laikā, kad klimata krīze kļūst aizvien asāka, mēs nevaram vairāk dzīvot uz pārākuma un patērnieciskuma viļņa, kur lēmumu pieņemšana notiek no pašizredzētības pozīcijām. Lēmumiem jātiek pieņemtiem, iesaistot cilvēkus, esot tuvu viņiem. Šis bija arī vēl viens apsvērums, kādēļ nolēmu kandidēt.
Trešais apsvērums man bija idejās balstīts. Pēdējā laikā arī Latvijas politikā ir diezgan maz telpas idejām, kas saistīts ar zaļo domu, ar ieguldījumiem cilvēkos, ar Eiropu nevis kā slaucamu govi, bet gan daļu no mūsu piederības un drošības telpas. Arī starptautiskā sadarbība bieži vien tiek kritizēta, nevis uztverta kā daļa no šīs pasaules kārtības, kurās mēs varam kļūt stiprāki caur partnerībām. Šīs idejas, ko man būtu iespēja ienest Latvijas augstākā līmeņa diskusijās, bija trešais svarīgais apsvērums.
Paldies, arī partijai “Progresīvie”, ka viņi bija gatavi mani virzīt, vienlaikus pieņemot, ka būšu bezpartejisks kandidāts, neesot daļa ne no viņu, ne no cita politiskā spēka, balstoties šajās manās idejās. Tā bija arī drosme no viņu puses – dot atbalstu pilsoniskam kandidātam.
Īsumā, mani virzīja drosme un atbildība par mūsu paaudzes lomu Latvijā, par jauna veida līderību ar sievietes seju un idejas, kas Latvijas politiskajā telpā ir nepelnīti nostumtas maliņā.
J.K. Piekrītu, ka šie ir spēcīgi trīs argumenti. Vai Tu vari pāris vārdos raksturot, kādēļ Tevi izraudzīja, kas Tevī bija tas vilinošais?
E.P. Tas jāvaicā partijai “Progresīvie”, bet, protams, es gan caur savu darbību ELA, gan arī citās iniciatīvās Latvijā esmu bijusi pietiekami klātesoša sabiedriskajās diskusijās par vērtībām, par valstiski svarīgiem jautājumiem. Un es domāju, ka daļa bija šī apziņa, ka es Latviju pazīstu, tā man ir dārga un tuva. Man arī netrūkst drosmes iestāties par vērtībām, kuras jau lielākajā daļā ir tuvas Progresīvo vērtībām.
Vēl viens noteikti ir reputācijas jautājums. Vai tu esi bijis iesaistīts kādās Latvijas interešu spēlēs, jo esot uz vietas Latvijā ir grūti izvairīties no tā – vai Tu nekļūsti no kāda atkarīgs. Vai tās būtu Tev intereses tālāk attīstīties profesionāli, vai uzņēmējdarbībā. Politika uz to atstāj nospiedumu. Latvijā arī ir ļoti mazs cilvēku skaits politiskajās partijās, apzinoties, ka tas var ierobežot viņu tālākās iespējas.
Mana starptautiskā un pilsoniskā darbība ir jomas, kurās es varu justies brīva un es neesmu atkarīga, vai es izpatikšu kādām politiskajām vai ekonomiskajām interesēm. Ja nereti Latvijā mani kritizēja, kandidējot, ka es neesmu pietiekoši klātesoša, tad es uzsvēru, ka tas ir mans spēks, tā ir tā brīvība, kas man ir dota. Latvijā reti kuram tāda ir. Turklāt “Progresīvajiem” bija izvirzīti 5 kritēriji, pēc kuriem viņi vērtēja kandidātus, kam es atbildu, ņemot vērā manu iepriekšējo darbošanos. Viņi ticēja, ka es varu ienest šīs svaigās vēsmas Latvijas sabiedrībā.
J.K. Mēs par to ļoti priecājamies.
E.P. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais kandidāts uz Latvijā vadošām pozīcijām. Jāsaka paldies arī celmlaužiem, kas pirms manis jau uzdrošinājās, un tas sākās vēl pirms šī brīža valsts vadītāja [Piezīme: saruna notiek vēl Egila Levita kā Valsts prezidenta mandāta laikā] . Man ir bijusi interesanta sarakste, pirms Vaira Paegle aizgāja aizsaulē, kurai arī bija savas pieredzes ar Latvijas politiku un arī kā sievietei, kuras dzīve daļēji pagājusi ārpus Latvijas. Arī Vaira Vīķe-Freiberga, kura visādā ziņā bijis paraugs un celmlauzis šeit. Tāpēc Latvijā ir jau bijuši spēcīgi līderi, kas daļu savas dzīves pavadījuši ārpusē, es varu tikai pateikties viņiem, ka viņi šo ceļu ir rādījuši arī pirms manis. Bet man bija ļoti svarīgi arī, kandidējot, lai jaunākā paaudze, kas šobrīd aug vai pilnveidojas ārzemēs, lai viņi redz un iedvesmojas, ka ir jāuzdrīkstas. Pat tad, ja nav viegli, ka dabūsi pļaukas, ko vietējais nedabūs. Bet noteikti vajag uzdrīkstēties un rādīt, ka mēs esam daļa no Latvijas un ka mums ir ko teikt, un mēs vēlamies ieguldīt atpakaļ Latvijā savas zināšanas.
J.K. Runājot par diasporu un 2018. gadā ieviesto likumu, tagad, skatoties no šodienas redzespunkta atpakaļ, kā Tu vērtē Diasporas likuma īstenošanu. Vai Tev kā prezidentam šis likums būtu bijis svarīgs un Tu ar to būtu strādājusi?
E.P. Man ir pārliecība, ka diaspora ir vēl viens Latvijas novads, tikpat nozīmīgs kā pārējie novadi. Īpašs arī tādēļ, ka aptver visu pasauli un dod tādas iespējas, ko uz vietas grūti aptvert. Tas noteikti būtu viens no novadiem, ar kuru būtu jāstrādā. Jau kandidējot es teicu, ka man būtu svarīgi nevis slēpties pilī, bet doties uz vietas pie cilvēkiem, daļa no sava darba laika biju iecerējusi pavadīt uz vietas reģionos, tajā skaitā diasporā. Tas nebūtu saistīts tikai ar svētku reizēm, lai pateiktu svinīgo runu, bet arī ikdienas saikne ar cilvēkiem, lai saprastu, kas tajā brīdī ir būtisks un aktuāls. Un tikpat lielā mērā būtu gatava ar komandu strādāt ne tikai Bauskā, bet arī Bredfordā – tie visi ir mūsu cilvēki. Un mums ir jāsaprot, kā labāk viņu balsīm izskanēt Latvijā un arī meklēt tos risinājumus, kas dod viņiem sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai.
Par Diasporas likumu runājot, tas, manuprāt, ir viens no Latvijai vēsturiski un konstitucionāli svarīgākajiem likumiem pēc neatkarības atjaunošanas. Es teiktu, ka tas ir viens no stūrakmeņiem Latvijas valstiskumam un tam, ko nozīmē Latvijas tauta. Vienlaikus likums ir pietiekami labs, lai uz tā pamatu daudz ko izdarītu, tikai jautājums, vai saglabājas politiskā griba šo likumu piepildīt ar saturu. Tas ir izaicinājums. Diaspora tomēr nepiedalījās ļoti aktīvi Saeimas vēlēšanās, līdz ar to no politiķu puses varētu kristies ieinteresētība strādāt ar diasporu, neredzot tiešo atdevi Latvijai gluži pilsoniskajā un politisko izvēļu ziņā. Un arī šķiet, ka COVID ir tieši ietekmējis, kā diaspora darbojas, gan arī saasinājis to attāluma sajūtu no Latvijas puses skatoties uz diasporu. Te viens svarīgs pieturas punkts, protams, ir Dziesmu svētki, kur saites stiprināt. Bet jautājums ir, kā ikdienā uzturēt mūsdienīgu, svaigu un krāsainu latvietību mūsu bērnos un jauniešos. Tas ir nākošais lielais jautājums. Lai latvietība spēj iet līdzi laikam – parādīt jauniešiem, ka viņiem ir teikšana Latvijā (gan piedaloties vēlēšanās, gan arī izvēloties līdzdarboties Latvijas NVO). Digitālās iespējas tagad ir bezgalīgas, kā būt klātesošam. Līdz ar to likums ir likums, bet tas, kā mēs to piepildām ar saturu, tas ir atkarīgs gan no politiķiem, gan mūsu valsts vīriem, gan arī no pašiem diasporā.
J.K. Tu jau drusku pie tā pieskāries, skatoties uz Tevi kā uz diasporas pārstāvi tieši prezidenta amata ceļā, kā Tu saredzi savu atpazīstamību – vai tas Tev bija šķērslis, vai drīzāk palīdzēja kaut kādā veidā?
E.P. Pirmkārt, es negribu pārvērtēt manu atpazīstamību. Pilsonisko aktīvistu pasaule ir aktīva, bet tomēr nav plaši zināma ārpus šīm aprindām. Līdz ar to noteikti atpazīstamību, ko var iegūt caur diasporas darbu, to nevajag pārvērtēt – ārpus burbuļa tā ir zema. Un līdz ar to – sākot kandidēšanu, pamatjautājums, ko mediju analītiķi bija identificējuši, bija “Kas ir Elīna Pinto?”. Milzīga neziņa, no kurienes esmu. Šaurajās aprindās, kurās biju pazīstama, atsauksmes bija pozitīvas, un to es ļoti novērtēju. Es redzēju, ka tie, kuri ar mani sadarbojušies iepriekš, tālāk dalījās ar savu atsauksmi par mani savu pazīstamo vidū, kam bija milzīgs spēks. Šajā laikmetā, kad varam radīt visdārgāko sabiedrisko attiecību kampaņu, kad cilvēku uzticēšanās politikai ir ārkārtīgi zema, vislielākā vērtība ir tam, ko saka cilvēki, kas Tevi pazīst, kādas atsauksmes var dot par mani. Man bija prieks, ka cilvēki, kuri ar mani ir sadarbojušies, bija brīžam kā tādi elfi, kuri sociālajos tīklos plosījās, lai atspēkotu dažādus minējumus un vistrakākās teorijas, kas tur izskanēja.
Bet otra lieta par manu atpazīstamību runājot, - tas, ka mani saista ar diasporu, tas ne vienmēr palīdzēja pārliecināt cilvēkus par to, ka es varu uzņemties šo atbildību, ka pārzinu Latvijas jautājumus. Man vienlaikus bija jāatspēko aizspriedumi, ko nozīmē diaspora – ne tikai pats darbojies ar savām idejām, dzīves gājumu, ar savām vērtībām, ko vēlies ienest šajā amatā, bet Tev arī jācīnās ar visiem aizspriedumiem, kas nāk līdzi tam, ka tu esi “aizbraucēja” – tātad it kā esi kaut kādā veidā izvēlējusies “vieglas dzīves” ceļu. Tu esi strādājusi tur un tur, kas nozīmē, ka Latvija Tev nekad nav bijusi svarīga. Vēl viens aizspriedums - ja Tu dzīvo ārpusē, tātad Tavi bērni droši vien nerunā latviešu valodā. Visas šīs lietas kandidējot man papildus savam personīgajam stāstam un vīzijai bija jārisina un jāskaidro.
Līdzīgi, gan jāsaka, arī man bija ar daudziem aizspriedumiem, ko nozīmē būt gados jaunai sievietei. Uz katra soļa just, kur ir “sievietes vieta” – varētu pastāstīt dažādus anekdotes. Vienlaikus gan arī es pirmo reizi mūžā jutu milzīgu sieviešu solidaritāti. Sievietes Latvijā ir ārkārtīgi prasīgas viena pret otru, nereti pat prasīgākas nekā pret vīrieti. Savukārt šoreiz es tiešām ļoti dažādi – no taksistēm, sociālo aprūpes namu pavārēm, uzņēmējām, žurnālistēm, mediju vides - jutu, cik daudz Latvijā ir spēcīgu sieviešu, cik daudz atbildības gulstas uz sieviešu pleciem. Un ka tomēr brīžos, kad kāda sieviete ir gatava uzņemties spert drosmīgu soli un arī pa reizei dabūt pļauku, sievietes ir gatavas viena otru atbalstīt. Tā ir viena no spēcīgākajām un vērtīgākajām atziņām, ko es paņemu līdzi, - ka Latvijas sievietēs ir neizmērojams spēks un spēja solidarizēties.
J.K. Tas ir kā fenomens, ļoti interesents, ko varēs vēl apskatīt nākotnē.
E.P. Es to nebiju tā papētījusi, bet patiešām kopš Vairas Vīķes-Freibergas neviena sieviete pat nebija bijusi kandidāte Valsts prezidenta amatam, nebija uzņēmusies gatavību cīnīties par šo lomu. Es domāju, ka šis ir trūkums Latvijas politikā. Mums ir ļoti daudz spēcīgu sieviešu, bet ir arī jāuzdrīkstas tiešām sniegties pēc šiem pašiem augstākajiem amatiem. Ir neskaitāmas sievietes, kuras es izcili redzētu šajā sacīkstē. Es ceru, ka mans piemērs iedrošinās viņas.
J.K. Parasti prezidenta kandidāti ir vecāki un ar zināmā mērā viedu dzīves pieredzi, kā, tavuprāt jaunākas paaudzes cilvēks var nākt ar savu dzīves pieredzi un stāties prezidenta amatu? Vai tas ir spēks, vai trūktu zināšanas un pieredzes?
E.P. Mūsu Satversmes tēvi ir bijuši ļoti progresīvi un ir paredzējuši, ka par mūsu Valsts prezidentu var kandidēt no 40 gadu vecumu. Cienot mūsu Satversmi, mēs redzam, ka šāda iespēja ir paredzēta. Gados jaunāki cilvēki var nākt ar savu enerģiju, kas var trūkt gados vecākiem kandidātiem. Ja 40 gadi nav pietiekama pieredze, tad kurā brīdī mēs to līniju novilksim, kad tad cilvēks ir ieguvis spēju kļūt par valsts vadītāju?
Otrkārt, es ticu, ka ir mainījušies arī laiki. Mūsu laikmetā pārmaiņas notiek tik strauji, tās ir tik neparedzamas, ka ar vakardienas domāšanu ne vienmēr mēs spējam tvert laikmeta iespējas un apsteigt izaicinājumus. Tas nozīmē, ka šodienas līderim ir vajadzīgs pavisam cits īpašību un zināšanu komplekss, nekā tas bija vajadzīgs pirms 70 gadiem. Arī tie lēmumi, ko šodien mēs pieņemam, ar tiem būs jādzīvo daudz ilgāk tieši jauniešiem, nekā pašiem lēmumu pieņēmējiem. Ir valstis, kur ir sākušas diskusijas, vai nebūtu politiskajiem amatiem un arī vēlēšanu tiesībām jānosaka nevis minimālais gadu slieksnis, bet gan maksimālais slieksnis. Līdz ar to es esmu pārliecināta, ka šim laikmetam mums ir vajadzīga mūsdienīga, aktīva, enerģiska līderība, lai vadītu pārmaiņas un tas nav atkarīgs no gadu skaita, bet no intelektuālā brieduma un emocionālā elastīguma. Tas nozīmē, ka gados jaunākiem cilvēkiem aizvien vairāk jābūt daļai no lēmumu pieņemšanas. Es uzskatu, ka balsstiesības būtu jādod no 16 gadu vecuma – tas jauniešiem ir vecums, kad viņi jau var maksāt nodokļus, jāuzņemas kriminālā atbildība, viņi var slēgt laulības. Ir tikai dabiski, ka viņiem būtu iespēja izteikt savu nostāju arī vēlēšanās. Mums ir jābūt jauneklīgiem un jātver pārmaiņas. Šo vēstījumu centos nest ar savu piemēru Latvijas sabiedrībā.
J.K. Kādi ir Tavi nākotnes plāni?
E.P. Es turpināšu darboties Latvijas labā – kā tieši, tas, protams, ir atkarīgs arī no pašas Latvijas vides. Paveikto vēlos ieguldīt kā pozitīvu pārmaiņu spēku. Pilsoniski esmu bijusi aktīva vienmēr un palikšu. Vadmotīvs paliek Latvija un iesaiste Latvijas procesos. Mans spēks, protams, ir starptautiskā pieredze gan Eiropas Savienības ietvarā, gan citās starptautiskās organizācijās. Negribētos pazaudēt šo spēju būvēt tiltus starp Latviju un starptautisko vidi. Bet lēmums vēl stāv priekšā.
J.K. Vai politika vilina?
E.P. Politika pati par sevi man nav iemīļotākais žanrs. Bet politikas spēks ir spēja veidot pārmaiņas. Pilsoniskajā laukā to arī var ļoti labi darīt, kā to var redzēt, piemēram, caur Diasporas likuma tapšanas procesu, kur bija milzīga loma tieši pilsoniskajām organizācijām. Bet pilsoniskajā jomā vienā brīdī atduries pret stikla griestiem. Man bieži vien grūti pieņemt, ka lēmumu pieņemšanā lielāku nozīmi nospēlējušas kādas lobistu intereses vai gluži vienkārši aprēķins, nekā sabiedrības intereses vai skaidrs stratēģisks redzējums, kurp Latvija iet. Politika piedāvā šīs iespējas. Latvijas politikas vide ir ļoti nežēlīga. Darboties politikā ir viens no grūtākajiem ceļiem, bet, ja caur to var īstenot idejas, kas palīdz citiem cilvēkiem dzīvot drošākā, stabilākā un mūsdienīgākā vidē, varbūt tā ir tā cena, ko ir vērts maksāt.
Paldies par šo sarunu!
Foto: Jānis Škapars/ TVNET
Mediju ziņa ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ziņas saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība #NVOfonds2023