lv
Mājas lapa ir izstrādes procesā un informācija tiek papildināta.

Prezidents Levits: "Nācija ir pārstāvēta tur, kur ir latvieši"

Valsts prezidents Egils Levits intervijā Sallijai Benfeldei uzsver nācijas, diasporas un pilsoniskās izglītības nozīmi.

Cik daudz diaspora var dot Latvijas attīstībai un ko Latvija var dot diasporai, piemēram, pilsoniskās apziņas izpratnē un veidošanā?

Latvijas valstij ir noteikta teritorija, bet latviešu nācijai nav noteiktas teritorijas. Nācija ir pārstāvēta tur, kur ir latvieši, un tā ir pārstāvēta daudzās zemēs un daudzviet šī pārstāvniecība ir liela. Jāteic, ka valsts un nācija nav identiski, bet savstarpēji saistīti jēdzieni. Latviešu nācija ir Latvijas valsts pamats un valstij ir jēga tad, ja pastāv latviešu nācija. Protams, pie latviešu nācijas pieder visi, kuri lieto latviešu valodu, kultūru un jūtas tai piederīgi. Jā, daļa latviešu nācijas dzīvo ārpus Latvijas valsts, bet piederība nācijai no tā nav atkarīga. Tu esi un paliec latvietis vienalga, kur atrodies – Romā, Pekinā vai Dublinā. Jebkurai nācijai piemīt kopības apziņa, kas vērsta uz savu valsti. Daži šo saistību un kopības sajūtu izjūt spēcīgāk, citi mazāk. Tā ir pašsaprotama mūsdienu realitāte, kas jāņem vērā arī mūsu valsts politikā, kurā ir jādomā par visu latviešu interešu īstenošanu arī praktiski. Piemēram, nesen man bija saruna par „Brexit”, un Latvijas valstij, protams, interesē, kāds būs Latvijas pilsoņu statuss pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības. Demokrātiskā valstī šis saites ir divpusējas – valsts rūpējas par savas valsts nācijas piederīgajiem, un nācijai piederīgie savukārt rūpējas par savu valsti. Vēlreiz gribu atkārtot, ka mūsdienās tāda situācija ir pašsaprotama.

Pēdējos gados daudz runājam par pilsoniskās sabiedrības, tiesiskuma izpratnes un pilsoniskās apziņas veidošanu. Diaspora, arī jaunieši, ne sevišķi aktīvi piedalās vēlēšanās. Vai diasporas skolās un vasaras nometnēs būtu vajadzīgs mācību priekšmets vai nodarbības pilsoniskajā izglītībā? Ir labi, ka latviešu valodai ir prioritāte un skolās patiesi cenšas mācīt valodu un dot sapratni par kultūru, bet vai ar to vien pietiek?

Pilsoniskās apziņas un valstspiederības veidošanā ir divas pakāpes jeb līmeņi. Sevis apzināšanās kā latvietim, pirmkārt ir valodas un kultūras jautājums. Nākamais līmenis ir pilsoniskā apziņa. Tagad mums ir sava valsts, bet pirms tam, tiem latviešiem, trimdai, kuri dzīvoja ārzemēs, tieši pilsoniskā apziņa lika iestāties par savu valsti, tās neatkarības atjaunošanu. Tas ir labs piemērs, kā ārpus valsts darbojas nācijas pilsoniskā apziņa. Šodien mums ir svarīga valsts attīstība un nācijas pilsoniskajai apziņai tajā ir ļoti liela nozīme. Tāpēc es domāju, ka tā ir jāveicina. Protams, pilsoniskā apziņa var veidoties pati par sevi, bet tā tomēr ir gudri jāveicina, un tas ir vajadzīgs gan Latvijā, gan ārpus tās. Diasporā droši vien vajadzīga mazliet cita pieeja, bet formālas runas vai lekcijas par patriotismu nelīdzēs. Es pat gribētu teikt, ka pilsoniskās apziņas veicināšana, audzēšana valstij ir obligāts uzdevums. Tāpēc domāju, ka pilsoniskā izglītība ir vajadzīga, ir jāveido mācību programmu piedāvājums pilsoniskās apziņas veidošanā.

Pilsoniskās apziņas un valstspiederības sajūtas tapšanā bieži vien ļoti liela loma ir vecākiem. Mūsdienās ir straujš dzīves ritms, vecāki daudz strādā un, lai diasporas bērni un jaunieši varētu apmeklēt latviešu skoliņas un nometnes, jāiegulda gan laiks, gan līdzekļi. Ne visi to var atļauties un ne visi grib to darīt – par to liecina socioloģiskie pētījumi, ko veikusi Latvijas Universitāte. Arī sarunas ar diasporas cilvēkiem liecina, ka vecāku attieksmei šajos jautājumos ir ļoti liela nozīme.

Trimdā situācija bija daudz skaudrāka, tas bija morālais imperatīvs: ja es to nedarīšu, tad nekā nebūs. Šodienas morālais imperatīvs ir daudz vājāks. Dzīve ir cita, bet valsts ir atkarīga no tā, vai ir cilvēki, kuri par to rūpējas. Demokrātija prasa aktīvu pilsoni. Ja nav aktīvu pilsoņu un ir vienkārši garāmgājēji, valsts nefunkcionēs, tā izzudīs, sabruks. Daļu no savas intelektuālās enerģijas, no sava laika – un tai pat nav jābūt ļoti lielai daļai – ir jāvelta savai valstij. No tā, kā cilvēki piedalās savā valstī, ir atkarīgs tas, kā viņi tajā dzīvo. Ja tiek dalīts: „mēs” un „viņi” , tad pilsoniskā apziņa ir vāja, jo vara ir atkarīga no cilvēkiem un nevis otrādi. Manuprāt, tās ir skaidras un saprotamas lietas. Tāpēc vēlreiz gribu teikt, ka pilsoniskā izglītība noteikti ir vajadzīga, un tā ir vajadzīga gan Latvijā, gan tiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. 

Ir pagājis gads, kopš pieņemts Diasporas likums, tomēr vairāki jautājumi, kas attiecas uz cilvēkiem, nav joprojām atrisināti – proti, ārvalstīs nopelnīto pensiju aplikšana ar nodokļiem, administratīvās adreses jautājums, ārzemēs iegūtās izglītības diploma atzīšana. Vai jūs kā Valsts prezidents varat veicināt šo jautājumu atrisināšanu?

Varu veicināt sapratni, ka šie jautājumi ir jāatrisina. Ar šīm problēmām sastopas cilvēki, kuri ir ārpus Latvijas un tad atgriežas. Dažādu iemeslu – demogrāfijas, darbaspēka trūkuma, ārvalstīs gūtās pieredzes un plašāka skatījuma dēļ – vajag veicināt atgriešanos Latvijā. Problēmas varbūt ne visiem ir saskatāmas un izprotamas. Jebkurai grupai ir zināmas problēmas, bet kamēr nonāk līdz secinājumiem un pārējie piekrīt, paiet laiks, bet tas pieder pie normāla politiskā procesa. Man nav tiesību grozīt likumu, bet, kā jau sacīju, sapratni, protams, varu veicināt un es aicinu to darīt tās personas, kuru kompetencē ir problēmu risinājums. Elīna Pinto no Eiropas Latviešu apvienības ir mana padomniece un domāju, ka viņa to ir ļoti efektīvi darījusi. Vairākas reizes savās uzrunās arī es esmu minējis šīs problēmas. Domāju, ka jautājumi tiek risināti, bet lēnām. Mums brīžiem liekas, ka visu var izdarīt ļoti ātri, bet neviena valsts tik ātri nedarbojas. Šodien cilvēku mobilitāte ir palielinājusies, var runāt par mobilo sabiedrību. Dažādu iemeslu dēļ cilvēki kādu laiku pavada vienā valstī, tad pārceļas uz citu, tad atgriežas savā valstī, tādēļ cilvēku mobilitāte ir lielāka nekā tas tradicionāli bijis. Latvijā ir diezgan daudz cilvēku ar diasporas pieredzi, viņi ir saskārušies ar birokrātiju gan ārvalstīs, gan Latvijā, labi zina, kā birokrātija var traucēt un traucē atgriezties. Tas jāatceras, ja runājam par remigrāciju.

Lietuvā ir nolēmuši izveidot vienmandāta vēlēšanu apgabalu speciāli diasporai. Vai jūsuprāt to vajadzētu darīt arī Latvijā?

Esmu atvērts šī jautājuma apspriešanai, tas jāpārdomā, un tas varētu būt viens risinājums, kā stiprināt saikni starp diasporu un Latviju. Jebkurā gadījumā tas ir diskusijas jautājums.

Pirms Saeimas vēlēšanām gandrīz vienmēr tiek runāts par to, ka jāmaina vēlēšanu sistēma, lai mums būtu zinošāki un godīgāki politiķi. Vai demokrātiskā valstī vēlēšanu sistēmas maiņa to var būtiski ietekmēt?

Nē, tas neko būtiski nevar mainīt. Mūsu valstī ir dažādas problēmas, un vienmēr tiek piedāvāts risinājums – mainīsim vēlēšanu sistēmu. Vienmēr esmu teicis un varu atkārtot vēlreiz: vēlēšanu sistēmas maiņa problēmas nerisinās. Cerības, ka ar vēlēšanu sistēmas maiņu atrisinās problēmas, ir ilūzija un maldi. Abas vēlēšanu sistēmas, proporcionālā un mažoritārā, ir vienādi demokrātiskas un abām ir savas priekšrocības un trūkumi. Protams, var teorētiski pieņemt, ka abu sistēmu kombinācija, kā tas ir, piemēram, Vācijā un Lietuvā, vēlēšanu sistēmu trūkumus samazinās, bet tikpat liela ir iespējamība, ka negatīvā ietekme palielinās. Tādēļ nav nekādas jēgas koncentrēties vēlēšanu sistēmas maiņai, ja esam demokrātiska valsts. Eiropā ir valstis, kuras pārgāja no proporcionālās uz mažoritāro sistēmu un atkal atpakaļ, jo nebija apmierinātas ar rezultātiem. Ir jādomā konstruktīvi un jārisina problēmas. Ja mums ir jautājums, piemēram, par izglītības kvalitāti, tad par to arī vajag runāt, nevis gaidīt jaunu vēlēšanu sistēmu, kas atrisināšot šo jautājumu. Arī veselības aprūpes problēmas neatrisinās vēlēšanu sistēmas maiņa. Tāpat arī sociālo nevienlīdzību un citus jautājumus nevar atrisināt, mainot vēlēšanu sistēmu. 

Esat minējis, kādas ir jūsu prezidentūras prioritātes, tomēr – kādas ir jūsu personīgās prioritātes, jūsu mērķi? Kas jums ir pats svarīgākais?

Man ir divas galvenās lietas, kas saistītas ar tām jomām, kurās esmu profesionāli darbojies. Pirmā ir valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kā funkcionē demokrātija, kā darbojas politika, birokrātija. Tie ir mani jautājumi, un tie ir ļoti plaši. Ar šiem jautājumiem esmu nodarbojies gan zinātniskajā, gan praktiskajā jomā, tas ir mans interešu lauks. Otra lieta ir saistīta ar politisko filozofiju – tas ir brīvības jautājums. Piemēram, kā tehnoloģijas var ierobežot cilvēka brīvību, sabiedrības transformāciju. Skatoties vēsturē, redzams, ka attīstība ir sastingusi, piemēram, divus simtus gadu nekas daudz nenotiek, un tad pēkšņi notiek kaut kas līdzīgs tam, kā izlaužas lava, kā tā plūst un kā apkārt viss mainās. 

Tagad ir pienācis šis laiks...

Jā, tagad ir tāds laiks, mainās formas, kas vēlāk sacietēs un tad būs grūti kaut ko mainīt. Divdesmitajā gadsimtā pasaules mērogā viss mainījās 1917. gadā, tad 1945. gadā, kad tika nolemts, kādas formas turpmāk būs, un tas turpinājās 45 gadus. Tad vēsture no jauna sāka tecēt kā izkususi lava. Latvija visur bija klāt, mūs tas ietekmēja ļoti tieši. Šobrīd, manuprāt, runa ir ne par kādiem konkrētiem politiskiem notikumiem, bet par to, kā funkcionē pati sabiedrība. Tā ļoti strauji attīstās, mainās, un tagad atkal ir sabiedrības transformācijas periods. Tas notiek visā pasaulē. Ja apzināmies, kas notiek, mēs varam to ietekmēt. Šis ir ļoti interesants un arī riskants laikmets.

Valsts prezidenta amatā esat pusgadu. Vai iepazīstoties ar reālo politiku, interesēm, vidi, esat pārsteigts, vīlies, apmulsis vai varbūt iepriecināts?

Man jāteic, ka es tā arī biju visu pirms tam iedomājies. Pazīstu bijušos Prezidentus. Biju darbojies konstitucionālo tiesību komisijā pie diviem Prezidentiem. Zināju, kā darbojas prezidenta institūcija Atšķirībā no citām valsts institūcijām, prezidenta institūcijas darbību daudz vairāk ietekmē amatpersonas personība – kādas ir intereses, iepriekšējās dzīves gājums, kompetences. Neesmu pārsteigts, vīlies vai apmulsis. Viss notiek tā, kā notiek, ir jāstrādā.

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.

Šī mājas lapa izmanto sīkdatnes (cookies). Mēs to darām, lai atcerētos Jūsu izvēles un apkopotu statistiku par Jūsu vizītēm.
Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Vairāk šeit. OK