Domnīcas "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS" migrācijas un integrācijas vadošā pētniece Agnese Lāce, iepazīstinot ar sevi saka: „Es šobrīd dzīvoju Latvijā, un man patīk ar sevi iepazīstināt gan kā ar emigranti, gan kā imigranti, kad atrodos citā valstī, un arī kā ar reemigranti, jo esmu mācījusies un strādājusi gan citās valstīs, gan vairākas reizes atgriezusies Latvijā un atkal devusies prom. Tagad Latvijā esmu jau trīsarpus gadus”.
Agnese pieredze ir plaša un interesanta. Pirmo reizi Agnese uz ārzemēm devās jau vidusskolas laikā un apmaiņas programmā gadu mācījās Amerikā, Misūri štatā Sentluisā, dzīvojot latviešu ģimenē. Vēlāk Agnese, izmantojot „Erasmus” apmaiņas programmas iespējas, mācījās ārpus Latvijas, maģistrantūru pabeidza Latvijā un devās mācīties vēl vienā maģistrantūras programmā – tā bija starptautiska Eiropas programma par migrāciju un sabiedrības saliedētību. Katru maģistrantūras semestri Agnese mācījās, pētīja un studēja citā valstī: Nīderlandē, Spānijā, Vācijā. Pēc tam Agnese strādāja Nīderlandē EDSO Augstā komisāra mazākumtautību jautājumos birojā, kura direktore tolaik bija latviete un cilvēktiesību eksperte Ilze Brants-Kehre. Doktorantūrā saistībā ar migrāciju un migrantu integrāciju Agnese studēja Turcijā un tur gan rakstīja disertāciju par pilsonības jautājumiem Latvijā, gan strādāja migrācijas pētniecības institūtā Stambulā. Disertācija vēl jāpabeidz, bet par atgriešanos Latvijā Agnese sāka domāt laikā, kad kļuva aktuāls jautājums par bēgļiem un arī par integrāciju. „Domāju, ka tas ir īstais brīdis, kad man atgriezties un likt lietā zināšanas, kuras esmu ieguvusi,” saka Agnese. Vispirms pusgadu viņa strādāja Sabiedrības Integrācijas fondā (SIF), bet pēc tam PROVIDUS ar pētījumiem par bēgļu uzņemšanu un integrāciju, par darbaspēka imigrāciju un integrāciju Latvijā un kā darba devējiem ar šo procesu sokas. „Bijām iesaistīti arī Diasporas likuma izstrādē.” viņa saka.
Intervijā runājam ne tikai par Latvijas diasporas iekļaušanos mītnes zemju sabiedrībā un saikni ar Latviju, bet arī par uzticēšanos – ne tikai starp cilvēkiem Latvijā un ārvalstīs, bet par uzticēšanos valstij. Izrādās, uzticēšanās ir viens no pamatnosacījumiem ekonomikas un labklājības attīstībai.
Daudzi trimdas latvieši saka – jaunā diaspora vēl nav sapratusi, ka viņi vienmēr būs svešinieki savā mītnes zemē. Vai tam piekrītat?
Nezinu, vai vienmēr būsi svešinieks, bet tas, no kurienes tu nāc un kādi ir tavi ikdienas paradumi, cik daudz ikdienā tu praktizē savu latvietību, cik daudz – savas mītnes zemes paradumus, vienmēr ir svarīgi, jo starp šiem paradumiem ir vismaz neliela konkurence. Jau sen runā par t.s. integrācijas paradoksu – proti, izglītotie un tie, kuri brauc strādāt uz noteiktu darba vietu, kuri piedalās citu ārvalstnieku kopienu aktivitātēs, atrod savu piederību varbūt pat bez saskarsmes ar vietējo kultūru. Vari dzīvot tādās globālās pilsētās kā Amsterdama un Londona, justies tur ļoti labi un kā vietējais, bet nekad neiesaistīties nīderlandiešu vai britu integrācijas programmās, jo tas nav tas, ar ko ikdienā jāsaskaras. Tādēļ šī grupa arī ir visizaicinošākā no integrācijas skatupunkta.
Šie cilvēki ļoti labi iekļaujas vidē, bet ir un paliek paši?
Jā, piemēram, dzīvojot Amsterdamā, vari nekad neiemācīties holandiešu valodu, bet joprojām justies ļoti labi. Vide ir ļoti starptautiska, tur dzīvo 167 dažādas tautības. Būsi vietējais, bet bez klasiskajiem integrācijas elementiem – necentīsies iegūt pilsonību, nemācīsies valodu. Protams, kāds iemācās, kāds to nedara. Es iemācījos valodu, gāju integrācijas un valodu kursos.
Vai ir atšķirība starp to, kā jaunā diaspora iekļaujas vietējā sabiedrībā dažādās valstīs?
Tas nav tik daudz saistīts ar valstīm, bet ar migrācijas procesu kā tādu. Viena no populārākajām migrācijas procesu skaidrojošajām teorijām ir „tīklu teorija”, kas nozīmē, ka cilvēki uzticas savu paziņu, draugu vai draugu paziņu ieteikumiem un dosies uz vietām, kur kāds jau ir priekšā. To labi redzam Lielbritānijā, Īrijā. Jau trimdas laikā bija redzams, ka cilvēki koncentrējas vienās un tajās pašās vietās, balstoties uz ieteikumiem, kā varēs atrast darbu, dzīves vietu, iekārtot skolā bērnus, varbūt būs arī latviešu skoliņa. Kopienas ir kaut kas tāds, kas ietekmē integrācijas procesus mītnes valstī. Lielās pilsētās tas ir citādāk, tās ir pārbagātas ar cilvēkiem, ar daudz dažādām citām kopienām, saiknēm un iespējām. Atšķirīgi tas ir mazās pilsētās. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir. Pirmie mēneši, pat gadi gadi jaunajā mītnes vietā ietekmēs to, cik daudz satiksies ar vietējiem, cik tas vispār būs nepieciešams. Domājot par to, vai palikt šajā valstī, ar laiku tas var mainīties, tas var likt pārdomāt, ar ko satiecies ikdienā. Pārdomāt var likt arī darba vietas maiņa no vietas, kur ir daudz latviešu, uz tādu, kur latviešu nav. Arī tas, ka bērni sāk iet skolā, viņiem ir vietējie klases biedri, sākat satikties ar viņu vecākiem. Ir daudz dažādu apstākļu, kuri ar laiku var mainīties, bet pirmajā laikā vietējā kopiena ietekmē integrācijas procesu. Runājot par bēgļiem, mēs bieži diskutējam par to, vai tas ir labi, vai slikti, ja viņi dzīvo kopā vienā vietā, citi bažījas par geto izveidošanos, bet manuprāt politikas veidotāji bieži aizmirst, ka kopienas mēdz izpildīt viņu darbu – nodrošināt ar informāciju, ar savstarpējo atbalstu. Tās ir tās lietas, ko sagaidām no labas integrācijas – laba informācija, konsultācija, atbalsts, ko nereti izpilda pašas migrantu kopienas, tā atvieglojot valsts darbu.
Viens no Diasporas likuma mērķiem ir uzturēt un stiprināt diasporas saikni ar Latviju. Vai arī citas valstis par to rūpējās un vai to diasporas saglabā saikni ar savu dzimto zemi?
Tas ir ļoti dažādi un ir atkarīgs no emigrācijas un imigrācijas iemesliem. To var labi redzēt, salīdzinot trimdas latviešu kopienu ar neseno emigrantu kopienu. Trimdas kopienai emigrācija notika piespiedu kārtā, tā bija bēgšana no okupācijas varas Latvijā un pēc tam apgrūtināta saiknes uzturēšana ar dzimteni. Vēlme uzturēt šo saikni bija, jo veids un iemesls, kāpēc bija jābēg, bija pavisam atšķirīgs, salīdzinot ar šodienu. Tāpēc trimdas laikā izveidojās ļoti spēcīgas latviešu kopienas, kas joprojām vecajās trimdas mītnes zemēs uztur latviešu centrus, skoliņas. Nesenā emigrācija ir ļoti lielā mērā gan ir saistīta ar ekonomiskiem iemesliem, bet manuprāt daudz svarīgāka bija neapmierinātība ar politisko vidi un neuzticēšanās valstij un tās institūcijām, ka tās palīdzēs palīdzēt atrisināt finansiālās grūtības. Tāpēc emigrācija turpinājās diezgan lielos apmēros vairākus gadus pēc kārtas. To apliecināja Latvijas Universitātes 2014. gadā veiktais diasporas pētījums. Pašlaik top vēl viens pētījums, un redzēsim, vai kaut kas būs mainījies. Jāteic, ka vispār Latvijas iedzīvotājus raksturo zemais uzticēšanās līmenis saskarsmē ar politiķiem, valsts institūcijām, tiesu sistēmu. Mums ir viens no zemākajiem uzticēšanās līmeņiem Eiropā gan parlamentam, gan valdībai.
Tātad uzticēšanās savai valstij un tam, vai var sagaidīt tās atbalstu, nosaka to, vai latvieši arī turpmāk paliks latvieši, vai valstspiederīgie Latviju uzskatīs par savu zemi?
Uzticēšanās ir viens no tiem aspektiem, kas nosaka, cik lielā mērā emigrantu kopienas vēlas sazināties ar savu valsti. Ja cilvēki netic pārmaiņām, viņu iesaistīšanās diasporas aktivitātēs, kā esam to iecerējuši ar Diasporas likuma palīdzību, būs daudz sarežģītāka nekā saskarsmē ar veco trimdu. Arī veidi, kā cilvēki vēlas iesaistīties aktivitātēs, esot ārvalstīs, ir atšķirīgi. Iespējams, tautas deju kolektīvus un korus viņi jau ir pieredzējuši Latvijā, ārvalstīs tas viņiem neliekas nekas unikāls un aizraujošs. Protams, ir cilvēki, kuriem tas ir svarīgi, bet deju kopas un dziesmas daudziem nav nekas unikāls, ko viņi var saņemt tikai diasporas centrā, jo viņi to jau ir piedzīvojuši, viņiem ir regulāra saskarsme ar ģimeni Latvijā, viņi brauc ciemos uz Latviju. Varbūt viņi neizjūt lielo trūkumu pēc kultūras, bet, iespējams, labprāt iesaistītos kādās pilsoniskās un politiskās aktivitātēs, ja viņiem būtu ticība valstij. Pētījumi apliecina, ka piedalīšanās līmenis vēlēšanās ir zems, jo cilvēku uzticēšanās valstij ir zema. Ja latviešu kopienai, kura dzīvo ārvalstī, neuzticēšanās ir viens no iemesliem, kādēļ viņi nedzīvo savā dzimtenē, tad nav jābrīnās, ka arī līdzdalība aktivitātēs nav tik augsta, kā mums to gribētos. Domāju, ka Diasporas likums un pirms tam arī remigrācijas atbalsta pasākumi ir viens no ļoti svarīgiem rīkiem, ko valsts var izmantot, lai uzticību sāktu būvēt no jauna. Pirmais, simboliskais, solis ir pateikt, ka jūs mums esat svarīgi. Jūs esat svarīgi ne tikai reemigrācijai un tukšo darba vietu aizpildīšanai. Jūs esat svarīgi, - atrodoties ārzemēs, mēs gribam ar jums sarunāties uz zināt, kas jums ir būtiski, mēs gribam jūs iesaistīt zinātnes, ekonomikas, kultūras attīstībā un arī pilsoniskās un politiskās aktivitātēs. Šis simboliskais solis šobrīd ir sperts, tagad ir ļoti nozīmīgi, lai tas veiksmīgi arī tiktu īstenots dzīvē.
Kā to īstenot? Vienkārši aicinot piedalīties? Arī Latvijā cilvēki nereti ir neapmierināti, bet saka, ka lai jau citi dara, bet es paskatīšos.
Domāju, ka viens no bonusiem ir tas, ka Diasporas likuma anotācijā ir pateikts, kas ir slikti un kas ir jādara, jāmaina – kaut vai jau minētais zemais pilsoniskās aktivitātes līmenis diasporā. Kā to īstenot? Šobrīd Diasporas konsultatīvā padome strādā darba grupās pie Rīcības plāna, kā Diasporas likumu ieviest dzīvē. Ir dažādi apakšvirzieni, ir mērķis līdz nākamā gada pavasarim izstrādāt šo plānu. Manuprāt tas ir izdarāms darbs un labi, ka iesaistījušās ir gan valsts institūcijas, gan diasporasorganizācijas. Daudzi par to zina, to zinu es, zināt jūs, bet vai diasporā visi par to zina? Domāju, ka iesaistītajām diasporas organizācijām par to ir jārunā vairāk un vairāk, informācija ir jāizplata caur sociālajiem tīkliem. – kāds darbs notiek, kādi ir priekšlikumi, jāvaicā, kādi priekšlikumi vēl nav sadzirdēti. Informācija tiek izplatīta, bet manuprāt vēl vairāk vajadzētu iesaistīt vietējās organizācijas.
Ko jūs sacītu Latvijas diasporai – kāpēc jāiesaistās pilsoniskajās un politiskajās aktivitātēs? Daudzi teic – man ir labi, viss ir kārtībā, kāpēc gan man vēl kaut kas jādara saistībā ar valsti, no kuras esmu aizbraucis?
Es aicinātu padomāt pāris soļu uz priekšu – kas pamudina cilvēkus atgriezties, kad tas notiek? Ir cilvēki, kuri aizbrauc, lai studētu, un savu karjeru vēlas attīstīt Latvijā. Es viņus aicinātu paraudzīties uz karjeras izaugsmes iespējām Latvijā, ko viņi vēlas uzlabot un mainīt un kura partija to atbalsta. Jaunie remigranti par to runā jau ilgi – karjeras izaugsmes ātrums Latvijā pat nav salīdzināms ar citām valstīm, jo te tas notiek ātrāk. Ja gribi labu karjeru un arī citus nosacījumus dzīvei Latvijā, tad es aicinu iesaistīties, lai nav tā, ka darbs un karjera ir vienīgais, kas te saista, un ir labi. Ir ģimenes ar bērniem, kuriem jāsāk iet skolā. Ja līdz šim nav bijis nekādas iesaistes, tad īsti nevar vainot Latvijas politiķus un izglītības sistēmu par to, ka kaut kas taviem bērniem skolā īsti nestrādā kā vajag. Iesaisties jau laikus! Sagatavo to vietu, kurā tu labprāt atgrieztos kopā ar saviem bērniem. Nākamā grupa, kuri parasti atgriežas, ir cilvēki uz pensijas laiku. Starp citu, tā bija vien no intensīvākajām diskusijām Diasporas likuma izstrādes laikā – par pensiju pārvešanu uz Latviju un nodokļiem. Manuprāt labākais veids, kā domāt par iesaistīšanos Latvijas politiskajās aktivitātēs un vēlēšanās, ir domājot par soli uz priekšu. Pieņemu, ka pat no tiem cilvēkiem, kuri saka, ka viņi visdrīzāk nekad neatgriezīsies, neliela daļa, kaut kam mainoties, pārdomās. Nekad nekas nemainīsies, ja jūs neiesaistīsities un nepateiksit, ka tas ir nepieciešams! Jā, pirms vēlēšanām visas partijas apgalvoja, ka tās interesē diasporas politika un cilvēkiem jāiesaistās, bet pēc tam, paraugoties uz reālo atbalstu, redzam, ka solījumi ne vienmēr tiek pildīti. Diasporas aktivitātēm ir nepieciešams valsts atbalsts, jo no Eiropas fondiem to nevar saņemt. Ja uz vēlēšanām diasporā aiziet maz cilvēku, tad partijas var neuztraukties par to, ko solījušas un ko patiesībā izpildījušas. Latvijā iet vēlēt vairāk cilvēku, un partijas ar viņiem tomēr rēķinās. Par diasporu var neuztraukties, jo tā jau tāpat tikpat kā nepiedalās.
Varbūt tagadējie diasporas bērni pēc kāda laika nolems atgriezties, tāpēc piedalīšanās politikā un pilsoniskās aktivitātēs tomēr ir noderīga?
Piedalījos Eiropas jauno latviešu līderu seminārā Freiburgā, pirmajā tā nedēļā. Jaunieši vēlas iesaistīties, tas ir apliecinājums tam, ka nākotnē daudzi bērni varētu gribēt ja ne pārcelties uz Latviju, tad vismaz „ar vienu kāju” Latvijā būt un uzturēt saikni.
Kā jaunieši skaidro, kāpēc viņiem ir svarīgi iesaistīties?
Latvietība viņiem ir svarīga, tas noteikti nāk no vecākiem. Daži no šiem jauniešiem nesen paši ir aizbraukuši no Latvijas, viņi studē vai strādā. Viņi ir bijuši aktīvi arī Latvijā un labprāt to turpina, esot arī ārvalstīs. Kad dzīvoju Nīderlandē, satiku tik daudz latviešu jauniešu, kas aktīvi darbojās nevalstiskajās organizācijās Latvijā pirms aizbraukšanas. Mēs rīkojām dažādus ziedojumu vākšanas pasākumus Ziemassvētkos, atvedām modes māksliniekus uz Amsterdamu un rīkojām šos pasākumus kopā ar lietuviešiem un igauņiem. Izveidojās organizācija „Laimas zeme”, kuras mērķis bija savest kopā tos, kuri studē un strādā ārvalstīs, lai uzzinātu par darba tirgu Latvijā. Šobrīd jau strādā vairākas labas iniciatīvas šajā jautājumā. Pilsoniskā aktivitāte ārvalstīs nemazinās, ja tā ir bijusi Latvijā. Jautājums ir, vai mēs vienmēr šo potenciālu labi izmantojam politisko rīku veidā? Ne vienmēr. Runājot ar jauniešiem seminārā, izrādījās, ka daudzi no viņiem nezināja, piemēram, par Sabiedrības integrācijas fondu vai par organizācijām, kuras jau darbojas gan Latvijā, gan diasporā.
Bieži vien tiek uzskatīts, ka pats galvenais ir dziedāt un dejot, lai nepazaudētu valodu un uzturētu tik daudz pieminēto saikni ar Latviju. Vai arī jauniešiem dziesma un dejas ir pats svarīgākais nodarbes veids?
Nē, viņiem ir dažādas idejas, un tās nebija saistītas ar dziesmu un deju. Seminārā viņiem iedevu uzdevumu – iedvesmojoties no dažādām aktivitātēm, ko diasporas organizācijas veikušas gan vēsturiski, gan šodien, izdomāt, ko viņi gribētu darīt. Vieni piedāvāja idejas par sportu, otri par kompetenču parādīšanu, trešie par dalīšanos ar pieredzes stāstiem. Iespējams, ka visi piedāvātie pasākumi noslēgsies ar latviešu dziesmu dziedāšanu pie ugunskura, bet tas vairs nav galvenais. Protams, skoliņas, deju kopas un kori joprojām ir svarīgi, bet tas nav vienīgais. Patiesībā arī iepriekš tas nekad nav bijis vienīgais arī trimdas aktivitātēs. Vēl okupācijas laikā trimdā notika skaļas kampaņas un protesta akcijas, runājot par politiku. Visām vēsturiskajām trimdas organizācijām ir politikas sadaļa, ievirze. Kad attīstījās diasporas politika, mēs sākumā par to it kā aizmirsām. Jā, deviņdesmitajos gados aktuāls bija pilsonības un dubultpilsonības jautājums, bet kopumā fokuss tiešām bija uz kultūras jautājumiem un valodu, jo valsts jau mums bija. Laikā, kad pārcelšanās ir tik vienkārša, par zināmu sāncensību ir kļuvis tas, kura valsts vislabāk spēs uzrunāt tavas pilsoniskās un politiskās ambīcijas, pat ja tās ir tikai par piedalīšanos vēlēšanās. Lai piedalītos vēlēšanās Eiropas Savienības dalībvalstī, noteikti nav jābūt mītnes zemes pilsonim, jo tu esi dalībvalsts pilsonis. Tā ir īsta cīņa par cilvēkiem. Ja nespēsim veiksmīgi noturēt pilsonisko un politisko saikni, tad cilvēku identificēšanās un sajūta, ka viņi spēj kaut ko ietekmēt, tikai ar kultūras un valodas uzturēšanas pasākumiem vien netiks izveidota. Tas ir valsts un diasporas organizāciju darbs – radīt iespējas un pamodināt iniciatīvas pilsoniskajai un politiskajai līdzdalībai.
Vai aizvainojums uz valsti un iesaistīšanās vai neiesaistīšanās diasporas aktivitātēs ir saistīts ar izglītību un darbu, ko cilvēki dara? Nereti sabiedrībā izskan šāds viedoklis.
Jā un nē. Tas ir secinājums, pie kura mēs visi kaut kādā brīdī esam vainojami, kad runājam par diasporu. Vai Latvijā, tad, kad vēlēšanās uzrunājam cilvēkus, mēs sakām, ka ar šiem cilvēkiem nav jārunā, jo viņi dara vienkāršos darbus, bet ir jārunā ar jaunajiem profesionāļiem? Minētie izteikumi saistībā ar diasporu ir tieši vai netieši ir parādījušies vairākas reizes publiskajā telpā. Ja mēs tā nedarām Latvijā, kāpēc mēs to darām, runājot par diasporu? Visiem cilvēkiem ir ekonomiskais un zināšanu prasmju potenciāls. Ir piemēri diasporā – cilvēks ilgstoši ir strādājis kādā ražotnē, sākumā saiņojis kādus produktus, pēc tam jau uzraudzījis šo darbu, tad koordinējis visu procesu. Tās ir reālas prasmes, un cilvēki pārceļas uz Latviju, atver savu ražotni, jo viņiem ir visas nepieciešamās zināšanas par darbu, uz kuru mēs, iespējams, kādā brīdī esam skatījušies kā mazāk vērtīgu. Aizmirstam, ka cilvēkiem, kuri dodas prom no Latvijas, bieži ir augstākā vai profesionālā izglītība. Ja arī viņi nestrādā savā profesijā, šis prasmes un spējas joprojām taču viņiem ir. Cilvēki aizbrauca krīzes dēļ un mītnes zemē bieži strādāja vienkāršākus darbus, bet spējas uztvert, iemācīties atvest šo pieredzi atpakaļ uz Latviju nemainās no tā, kādā amatā viņi ir. Un mēs taču arī vēlamies attīstīt ražošanu, varam pārņemt modernās tehnoloģijas, ar kurām iemācījušies strādāt mūsu cilvēki – kaut vai tomātu vai ziedu audzētavās. Es neuzskatu, ka ir mazāk un vairāk cienījami amati.
Kopā ar PROVIDUS pētnieku Andri Šuvajevu esat uzrakstījusi rakstu, kurā pamatots atzinums, ka sabiedrības saliedētība un uzticēšanās veicina ekonomikas attīstību. Tātad arī savstarpējā Latvijas iedzīvotāju un diasporas uzticēšanās un uzticēšanās valstij veicina ekonomiku un arī tajās ir jāiegulda darbs un finanses?
Jā, rakstā atsaucāmies uz klasisku politikas zinātnes darbu un Latvijas sabiedrības pētījumiem; arī OECD skata uzticēšanos starp indivīdiem un uzticēšanos institūcijām kā ekonomiskās izaugsmes un labklājības noteicošos faktorus, kas ir būtiski jebkuras politiskās sistēmas leģitimitātei un ilgtspējai. Pētījums ir Roberta Patnama (Robert Putnam) analīze par attīstības atšķirībām dažādos Itālijas reģionos, kas apkopota grāmatā “Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”. Patnams secināja, ka iemesls, kādēļ Ziemeļ- un Centrālitālija bija soli priekšā Dienviditālijai ekonomiskās attīstības ziņā un sabiedrības turīguma ziņā, bija iedzīvotāju savstarpējā uzticēšanās, iekļaujoša, nehierarhiska pārvaldība un aktīva pilsoniskā sabiedrība. Tieši šie trīs faktori ir priekšnosacījumi ekonomikas izaugsmei, nevis tās sekas. Tādēļ arī mūsu secinājums bija, ka, lai gan uzticēšanās un sabiedrības saliedētība pirmajā brīdī nešķiet tieši saistītas ar ekonomisko izaugsmi, dati rāda, ka investīcijas politikas, kas veicina saliedētību un uzticēšanos, ir priekšnosacījums ilgtspējīgai izaugsmei un attīstībai.
Autore: Sallija Benfelde
Foto: no personīgā arhīva
Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.