lv
Mājas lapa ir izstrādes procesā un informācija tiek papildināta.

Lelde Vikmane: „Laimes sajūta mīt tevī pašā, citur to neatradīsi”

Leldi Vikmani Latvijā daudzi atceras kā Dailes teātra aktrisi, kura lielākās vai mazākās lomās filmējusies arī pārdesmit filmās. Kopš 1995. gada Lelde strādājusi kā reklāmas menedžere vairākos žurnālos, bet pēdējos pāris gados viņas vārds un smaids pazib Latvijas medijos saistībā ar Eiropas Latviešu apvienību.

Šajā organizācijā viņa darbojas kā Prezidija pārstāve un atbildīgā par kultūras nozari ELA.

Leldi Vikmani Latvijā daudzi atceras kā Dailes teātra aktrisi, kura lielākās vai mazākās lomās filmējusies arī pārdesmit filmās. Kopš 1995. gada Lelde strādājusi kā reklāmas menedžere vairākos žurnālos, bet pēdējos pāris gados viņas vārds un smaids pazib Latvijas medijos saistībā ar Eiropas Latviešu apvienību, kur viņa pašreiz ir Prezidija pārstāve un atbildīgā par kultūras nozari ELA.

Leldi raksta autore satiek Cēsīs, Pasaules Latviešu mākslas centrā, Rolanda Kaņepa izstādes atklāšanā. Kopā ar vīru, Ēriku de Drezī, viņa priecājas par izstādi un tajā sastaptajiem cilvēkiem. Dzirkstoša, smaidīga viņa ar aizrautību stāsta, ka abi nakšņošot Ungurmuižā, vienīgajā baroka stila muižā no koka, kas saglabājusies Latvijā un atrodas pavisam netālu no Cēsīm. Tas būšot īsts piedzīvojums, jo telpas nakšņošanai kungu mājā iekārtotas 18. gs. stilā, savukārt brokastis piedāvās Ungurmuižas restorāns. Nākamajā dienā Lelde saka, ka tas tiešām bijis tik patīkams piedzīvojums un teic, ka labprāt dzīvotu kādu nedēļu te, Cēsīs un muižā zem ozoliem.

Vai esi kādreiz sapņojusi par kādu zemi vai pilsētu, kurā gribētos kaut vai paviesoties?

Amizanti! Ja tu tā jautā, atceros, ka vectētiņš reiz stāstīja par to, kā jāēd austeres. Toreiz domāju – mēs taču esam Padomju Savienībā, nekad mūžā nekur netiksim ārā, kādas austeres!? Austeres taču ir Francijā, vislabāk Bretaņā, Kankalē. Un tad es pēc daudziem, daudziem gadiem – man savulaik likās, ka cilvēki tik ilgi nedzīvo, jo jaunībā šķita, ka ap četrdesmit ir dziļš vecums, un es tak arī ilgāk nenodzīvošu – kad biju jau nodzīvojusi ilgāk, nekā jaunībā bija domāts (smejas), es tiešām nokļuvu Francijā, Bretaņā. Vispār pirmo reizi ārā no Padomju Savienības tiku 1987. gadā, jo mani trīs gadus pēc kārtas aicināja uz kinofestivālu toreizējā Dienvidslāvijā un tajā gadā beidzot "palaida". Bijām tikai divi no PSRS, kopā ar Stalkera lomas atveidotāju Aleksandru Kaidanovski, neaizmirstami.

Un tagad tu dzīvo Parīzē.

Jā, es dzīvoju Parīzē jau septīto gadu. Apprecējos ar Ēriku. Laikam tā bija lemts – tagad tā skatos un domāju, ka nekas jau nenotiek tāpat vien, nejauši. 

Tavos senčos nav tikai latvieši vien...

Jā, manās asinīs ir kaut kas no baskiem. Mans vecvectēvs bija bocmanis, bet viņa tēvs bija kapteinis miķelis Vikmanis. Kapteiņa sieva dzemdībās nomira, un viņš apprecējās otrreiz, ar basku meiteni Annu. 

Vai esi iejutusies Parīzē, vai tevi ir pieņēmuši kā savējo? Daudzi teic, ka vajadzīgs ilgs laiks, lai citā zemē tevi neuzskatītu tikai par ciemiņu, kuram tur īsti nav ko darīt.

Daudzie Ērika radi mani pieņēma, kad es vēl nemaz nerunāju franču valodā – zināju tikai baleta terminus, jo bērnībā mācījos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Pagāja trīs gadi, kamēr kaut cik apguvu franču valodu, jo tā ir sarežģīta, arī tagad es vēl nerunāju perfekti un domāju, ka tā nerunāšu nekad. Ērika ģimene ir liela, viņi mani ir pieņēmuši, tāpēc man liekas, ka francūži mani pieņem (smejas). Ar Ērika kolēģiem notiek kopīgas Jaungada balles, un man ir sajūta, ka viņiem patīk, ka ir kāds, kurš nav gluži tāds pats kā viņi, nav īsts francūzis, bet jūsmo par Franciju. Es tiešām par Franciju jūsmoju, mīlu to, jo tā ir kultūras lielvalsts. 

Tomēr – vai brīžam tu neilgojies pēc Latvijas, pēc Rīgas un mājām?

Jā, brīžam skumstu, pat ļoti. Bet esmu, ja tā var teikt, to atrisinājusi – ar latviešiem tiekos katru nedēļu. Mums ir koris, mums ir Latviešu apvienība. Parīzē mēs gan esam kādas sešas aktīvās, bet vienmēr organizējam pasākumus – 18. novembrī mums bija Latvijas simtgades balle, tas bija skaisti un brīnišķīgi. Es arī bieži braucu uz Latviju, gadā vismaz četras reizes, un vasarās es vienmēr esmu šeit, Latvijā. 

Ja tev jautātu, kur ir tavas mājas...

...es vienmēr atbildētu, ka jūtos kā mājās divās vietās – Parīzē un Rīgā.

Tu pagājušajā gadā kopā ar kori dziedāji lielajos Dziesmu svētkos, un tev blakus dziedāja arī tavs vīrs, Ēriks. Kā tev tas izdevās?

Dzīvojot Parīzē, es jau no paša sākuma dziedāju korī. 2013. gada Ziemassvētkos mēs dziedājām vienā brīnišķīgā Parīzes baznīcā. Mums bija fantastisks diriģents – Valters Lindbergs, un mēs baznīcā dziedājām tautasdziesmas mainīgos ritmos, improvizējot. Nācām dziedot pa baznīcas ejām no dažādām pusēm, klausītājiem francūžiem tas tā patika! Bija lieli aplausi un milzīgi puķu klēpji.Tā bija tāda sajūta! Vēl tagad atceroties, skudriņas skrien pa muguru! 

Vīram patīk tautasdziesmas, viņš zina daudz franču tautasdziesmu, vecmāmiņa bijusi liela dziedātāja. Kad uzzinājām, ka varam tikt uz Dziesmu svētkiem, viņš arī sāka nākt uz kora mēģinājumiem. Mums korī dzied vairāki francūži,  divi kungi ir mūsu diriģentes Ināras un alta dziedātājas Daces vīri, bet ir arī francūži Bruno un Mišels, kuri vienkārši mīl Latviju un kuriem ļoti patīk dziedāt. Mums ir tāds starptautisks koris ar nosaukumu „Latve”.

Tu Parīzē arī strādā?

Jā, es divus gadus strādāju INALCO, valodu institūtā, kur mācīju latviešu valodu. Man bija gan pirmais, gan otrais, gan trešais kurss, studenti bija apbrīnojami. Tomēr šobrīd vairs institūtā nestrādāju – kopš mani pirms gada ievēlēja ELA Prezidijā un par kultūras nozares vadītāju, slodze kļuva pārāk liela. Lekcijām ir jāgatavojas katru dienu, tas prasa laiku, uzmanību, turklāt es neesmu filologs. Man gan ir bijuši ļoti labi valodas skolotāji – Konservatorijā Raimonds Auškāps, mana mamma ir filologs.

Kā iesaistījies ELA darbā? Latvieši atrada tevi vai tu – latviešus?

Valters Lindbergs, diriģents, kurš nu jau ir viņsaulē, mani uzaicināja uz Latviešu apvienību Francijā. Viņš bija cilvēks, kurš visu darīja, izdeva avīzi – mēnešrakstu, darbojās ar kultūras lietām. Latviešu apvienība bija ELA sastāvā, kura daudz dara visām latviešu apvienībām Eiropā.

Pirms gadiem trijiem mani aizsūtīja uz ELA kopsapulci Vīnē. Tā lēnām un pamazām iesaistījos darbā, kurā varēju palīdzēt. Tagad man ir diezgan liela atbildība, jo man ir jāatbild par visām kopām – koriem, tautas deju ansambļiem, kas darbojas Eiropā un jāizsver par Latvijas doto atbalstu piešķiršanu. Ir divu veida atbalsts – pasākumiem un materiālais atbalsts īrei, tērpu iegādei. Visi piesakās, ir konkurss. Protams, naudas nekad nepietiek, ir jāsaprot, kā to naudu pareizi sadalīt. Var teikt, ka es nodarbojos ar matemātiskiem aprēķiniem. Tiek pieprasīta zināma naudas summa, jāvērtē, cik šis prasības ir pamatotas, un tad summa tiek nedaudz samazināta. Tā notiek ar visiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet ŠEIT<<

Autore: Sallija Benfelde, Latviesi.com vēstnese Latvijā

Šī mājas lapa izmanto sīkdatnes (cookies). Mēs to darām, lai atcerētos Jūsu izvēles un apkopotu statistiku par Jūsu vizītēm.
Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Vairāk šeit. OK