Pagājušajā nedēļā Berlīnē, 2.Latviešu forumā, lielāko biedrību Vācijā vadītāji plānoja, kā strādāt, lai Covid-19 nemazinātu kopā būšanas prieku un latvietību. Viena no foruma iniciatorēm ir Elīna Pinto, ELA (Eiropas Latviešu apvienība) vadītāja, kura apvienību vada kopš 2018.gada un darbojas tajā jau septiņus gadus.
Autore: Ieva Alberte, Latviesi.com vēstnese Vācijā un Beniluksa valstīs
ELA apvieno 25 latviešu biedrības 19 valstīs. Pinto dzīvo Berlīnē otro gadu, un ģimenē aug trīs bērni. Maģistra grādu cilvēktiesībās Elīna ieguvusi Venēcijā, savulaik strādājusi starptautiskā mērogā Ženēvā, Ņujorkā, Briselē.
Kā kopienām Vācijā klājies šogad? Ko ar tām izdarījis Covid?
Pavasarī laiks uz brīdi apstājās. Rakstot stāstu, būtu vieta komatam. Daļa biedrību reaģēja novērojoši, daļa apliecināja latvietību radošos un neierastos veidos digitālajā formā. Manuprāt, tagad kopā būšana kļūs intīmāka - ģimeņu un draugu lokā, viensētu formā. Mazāk tendēta uz ārišķību.
Aicināšu tevi iedomāties, ka pēc trim gadiem nav iespējami Dziesmusvētki - vai biedrības kļūtu vājākas?
Es ceru, ka latvieši Vācijā nedzīvo ciklā: līdz Dziesmusvētiem. Forumā tiem mēs nemaz kā tēmai nepieskārāmies. Biedrību vadības nav ieciklējušās tikai uz nacionālo romantismu, jo tādā veidā var iekonservēties un nogriez tos, kuri identitāti izdzīvo dabiski.
Latvietība ir arī izvēļu kopums - attieksme vienam pret otru, dabas mīlestība, radošums, profesionālā darbība. Dejas un dziesmas nav vienīgais, kas vieno latviešus. Esot biedrības vadītāja Luksemburgā, sāku rīkot tīklošanās pasākumus - uz tiem aicināju starptautiskus finansu sektora profesionāļus. Iesaistījās arī krieviski runājošie latvieši, kuri Luksemburgu izvēlējušies par dzīves vietu pēc darba Ņujorkā un Londonā.
Kāds Tavā redzējumā bija šī foruma virsuzdevums?
Laikam nemācēšu tā viennozīmīgi atbildēt, jo esmu sev sen pieņemusi, ka mans viedoklis nav labākais, un tādam tam nav jābūt.
Idejas, ko apspriedām: savstarpējās sadarbības stiprināšana, bērnu izglītības nodrošināšana, kā dot lielāku pievienoto vērtību Latvijai, piemēram, tēla stiprināšanai ārvalstīs.
Bija jūtama gatavība un vēlme ciešāk saliedēties, kā arī darboties plašākā mērogā, piesaistot kolēģus no citām Eiropas valstīm. Piemēram, Zviedrijas latviešu apvienība norādīja, ka būtu jēga veidot apvienojošu organizāciju.
Uz kādām darbībām vedināja foruma noskaņojums?
Nedaudz kā manā bērnībā - paukšķēdamas krita zīles no ozola vēstniecības dārzā. Mans četrus mēnešus vecais bēbis gulēja, un brīžam bija no zīlēm jāsargā. Man šķiet lieliski, ka vēstniece mūs sasauc kopā, taču tikpat svarīgi ir arī pašiem satikties un parunāties, kā vēlamies latvietību nest ikdienā. Pērn pēc foruma izveidojām Whatsapp grupu, kas noder, kad man, kā ELA vadītājai, jāpieņem kāds lēmums, jo varu konsultēties.
Kāds ir Latvijas tēls Vācijā?
Neesmu šeit tā iesakņojusies vēl, bet redzu, ka tas ir Baltijas kontekstā nevis Latvija kā atsevišķa valsts. Es gribētu, lai tēls ir starptautiski uztverams, ticams. To kopīgi veido katrs no mums, jo savā ziņā esam vēstneši. Mēs prezentējam savu valsti, aizstāvam to šodienas un sarežģītās vēstures jautājumos. Reputācijas menedžments! Mēs esam ļoti dažādi: gan tādi, kuri ar lepnumu rāda piederību savai valstij, gan tādi, kuri to dara caur dzīvesveidu un profesiju - jaunuzņēmumā, kultūrā un citur.
Dienu pirms foruma bija diasporu tikšanās ar vēstnieci Ingu Skujiņu, tā ir viņas ideja reizi gadā pie sevis viesos uzaicināt vadītājus. Nebūt nav ierasta Latvijas diplomātu prakse. Daudziem diaspora šķiet kas provinciāls. Kāpēc?
Jācer, ka ar laiku, kad diasoporas politika būs nostiprinājusies, diaspora nebūs tikai nepatīkama blakne, bet viens no diplomātijas uzdevumiem. Atkārtošos - kopš robežas ir tik viegli šķērsojamas, publisko tēlu par valsti veido katrs latvietis ārzemēs. Katrs no mums ir vēstnieks.
Tos, kuri atgriežas Latvijā, slavē. Kāpēc tā?
Jā, lai atgrieztos, ir jānoliedz tā valsts, kur bija emigrējis. Tā nu tas ir iesakņojies. Brigaderes Sprīdītis bija labais tēls, jo nolēma atgriezties. Atrada vietējo Lienīti. Vēlāk par viņu neko nedzirdam, tikai to, ka mājās ir vislabāk. Kaupo dēls pēc atgriešanās no Vatikāna stāstīja, ka arī mums vajadzētu mūrēt mūra pilis. Tas nebija labi, jo vislabāk taču ir tur, kur esam mēs paši.
Es aicinātu mūsu māksliniekus un literātus radīt jaunus tēlus un stāstus, kas palīdz mums būt stiprākiem un veselākiem. Jo mēs neesam sadrumstaloti. Mēs esam nesaraujamā tīklā.
Kur rodas - mēs un viņi? Kā var neredzēt, ka aizbraucēji ik gadu iemaksā nodokļos Latvijā ap 600 miljoniem eiro, tādējādi būvējot sabiedrisko līdzdalību?
Izpratne par kopību mūsos ir apstājusies pie personiskajām saiknēm. Latvija nebeidzas tur, kur ir tās ģeogrāfiskās robežas. Savā nacionālajā stāstā neesam uztvēruši, ka latvieši ir liela tauta. Ka ārzemēs dzīvojošie ir piederīgi saimei un ir liels pienesums. Mums nevajadzētu vienam otru pazaudēt. Saprast, ka grūtāk iet uz priekšu, ja viena kāja ir kliba. Ātrāk ir abām un, ja tās ir vienotas un veselas.
Vasarā krasi parādījās - mēs un viņi. Tie tur, vīrusa atvedēji! Kur rodas tāda attieksme?
Tās ir bailes no svešādā un nezināmā: "ievāzas te pie mums Covid un vēl kādas liberālas idejas". Tas sakņojas jau latviskajā dzīvesziņā, ka ārpasaules ļaunums jāizsvēpē ar kadiķa zariņu. Taču ļaunums nav ārpus mums - tas veidojas tur, kur paši to ielaižam sevī.
Ja spēsim ikdienas saziņā ienest vairāk labestības, spēsim saskatīt cilvēcīgo un pieķerties tam, ja nepaļausimies uz klišejiskiem saukļiem: krievi nāk! Homoseksuālisti nāk! - būsim spēcīgāki. Dānijā jau maziem bērniem skolās māca empātiju un to, ka jāorientējas uz cilvēku tā, lai kopā būvētu panākumus. Spēks ir nevis pārākums, bet - partnerība.
Kā to iebarot?
Man ir iecere veidot Gaismas dienu kā pretstatu Ēnu dienai, kad skolēni seko cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus - valdībā, lieluzņēmumos. Viņi varētu vienu dienu sekot skolotājiem, sanitāriem, pašvaldības policistiem - cilvēkiem pirmajā līnijā, kurus mēs Covid laikā sveicām ar aplausiem. Ņemt un iemērkt rokas viņu ikdienā, lai saprastu, cik milzīga loma ir sabiedrībā.
Kā pamēģināt uztrenēt empātiju jau šodien?
Kad gribas dusmoties, trīs reizes dziļi ieelpot un saprast - kāpēc cilvēks tā teicis un rīkojies. Jāmēģina uzklausīt. Jāmēģina sadzirdēt. Tad dusmas var pārvērsties pozitīvā darīšanas spēkā.
Vai Latvijas valsts dara visu, lai atbalstītu diasporas?
Nedomāju, ka tā ir tikai valsts lieta. Mums pašiem jābūt drošākiem, ar augstāku pašvērtības apziņu. Līdzpilsoniskumu. Gan vienam vārdam ir spēks, gan vienam cilvēkam. Liels spēks ir līdz galam izdarītā darbā.
Kā iekustināt jauniešus?
Lai latvietība būtu dzīva, svarīgi veidot atvērtību dažādībai. Medijprasmes, DJ darbnīcas, filmēšana ar dronu - darbības, kas aizrauj jauniešus un neasociējas ar latvietību, taču palīdz sanākt kopā. Esmu pārliecināta, ka visvairāk ideju rodas brīvā telpā - kad katram ir brīvība būt tādam, kā vēlas.
Informācija pārpublicēta projekta „3D Diaspora Domā Dara (2020)” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Īstenošanas laiks: 01.01.2020. –
30.10.2020. Projekta Nr. NR.2020.LV/DP/19 Par publikācijas saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība. #DiasporaDomaDara
Foto: Timurs Subhankulovs
