Domas par pārmaiņām jau ir daļa no tām

Komūnikācijas zinātnes doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks un Eiropas Polītikas analīzes centra eksperts Mārtiņš Kaprāns intervijā Sallijai Benfeldei

Pirms dažiem gadiem tika veikts no neatkarību atguvušās Latvijas aizbraukušo iedzīvo­tāju jeb jaunās diasporas pētī­jums. Kāda bija diasporas at­tieksme pret pilsonisko līdz­dalību, vēlme iesaistīties ar Lat­ viju saistīto jautājumu risinā­šanā?

Tas ir jautājums, kā vērtēt iesaistīšanos. Nekad neesmu uz­ skatījis, ka diasporas aktīvitāte ir vienīgais, jēgpilnais kritērijs, lai runātu par emigrantu kopējo nacionālo identitāti. Pētījuma dati liecināja, ka jebkuŗā dia­sporas aktīvitātē, sākot ar deju kopām un beidzot ar latviešu valodas apmācības kursiem vai skolām, piedalās absolūti mazākā emigrantu daļa.

Pieļauju, ka ļoti svarīga ir izglītība, materiālais nodrošinājums – brīvo laiku vel­tīt šīm simboliskajām, nekomer­ciālajām nodarbēm var atļauties tikai pietiekami nodrošināti cil­vēki. Šim jautājumam ir vēl otra puse: varbūt cilvēks to var atļau­ties, bet negrib to darīt. Tātad rezultāts ir „gribēt” un „varēt” mijiedarbība jeb korelācija. Tur­klāt jautājums ir, vai visu var nomērīt? Ārpus Latvijas dzīvo­joša cilvēka naidīgu ierakstu sociālajos tīklos latviešu valodā arī var uzskatīt par iesaistīšanos, par polītiskās līdzdalības veidu, pat, ja tā nav pozitīva. Var jautāt, cik tāda saikne ir ilgtspējīga, kādas ir attiecības ar valsti, ja tās mainās no mīlestības uz naidu? Tomēr ir arī tāda saikne ar Latviju.

Galvenā rūpe tomēr ir bažas par latvietības – valodas, kultū­ras, identitātes – saglabāšanu. Plašāk raugoties, varētu pat sacīt, ka tās ir bažas par Latvijas un latviešu izdzīvošanu globālajā pasaulē, bažas par to, vai Latvija nekļūs kā saulē izkaltusi aka.

Ja raugās no optimisma puses, tad dati toreiz diezgan nepār­protami parādīja, ka attālinātie līdzdalības veidi raisa diezgan lielu atsaucību – piemēram, bal­sošana portālā manabalss.lv. Ja cilvēkiem nav jāpatērē daudz laika, tālu jābrauc un vēl jāmaksā par braucienu uz kaut kurieni, viņi ir gatavi iesaistīties vairāk. Jautājums ir, kādus secinājumus izdarām no šī un arī citiem pētījumiem? Manuprāt par torunājot, mēs atkal neizbēgami nonākam pie e­-vēlēšanām. Pro­tams, iebildumi par e­-vēlēšanu nedrošību ir zināmi, bet ne visām valstīm tik liela pilsoņu kopiena dzīvo ārpus tās un ir pietiekami pilsoniski aktīva. Vienmēr esmu bijis kvēls e­vēlēšanu aizstāvis. Pēc Krimas aneksijas esmu kļuvis uzmanīgāks, tomēr uzskatu, ka mums ir jāiegulda pietiekami lieli līdzekļi, lai saprastu, ko un kā darīt, kāds modelis saistībā ar e-vēlēšanām mums ir piemēro­ tākais.

Gadās dzirdēt jautājumu – kāpēc diasporai jāpiedalās vē­lēšanās? Proporcionālās vēlēša­nas skaitās notikušas arī tad, ja tajās piedalās ļoti maz cilvēku.

Tam nebūtu attaisnojuma kaut vai no ekonomiskā viedokļa. Ap­tuveni trīs procentus no iekš­zemes kopprodukta jeb IKP dia­sporas cilvēki katru gadu pār­skaita uz Latviju. Tie nav tikai kredītmaksājumi, tā ir nauda tuviniekiem, kas ienāk Latvijas ekonomikā. un, protams, ārpus Latvijas dzīvojošajiem pilsoņiem ir polītiskās tiesības balsot vēlē­šanās. Vai viņi nebūtu pelnījuši, ka viņiem panāk soli pretī un ievieš vēlēšanu sistēmu,kas ļautu vienkāršāk nobalsot?

Tiesa gan, mūsu pētījumi pa­rāda: vēlēšanās piedalās tie, ku­ŗiem ir polītiska motivācija, to apstiprina arī igauņu pētījumi. Tomēr gadu no gada diasporas iesaistīšanās vēlēšanās pieaug, jo palielinās vēlēšanu iecirkņu skaits. Tātad tā gluži nav, ka vēlētāju skaits nepalielinās, ka tā ir nemai­nīga grupa. E-vēlēšanas ļautu sa­sniegt arī tos, kuŗi dzīvo tālu no vēlēšanu iecirkņiem. Eiropā tam noteikti ir jāpievērš uzmanība.

Vai diasporā līdzdalības no­skaņojums mainās?

Jā, aizvadītās 13. Saeimas vē­lēšanas to pierādīja. Ārpus Lat­vijas ir divi lieli segmenti, par kuŗiem tika atdotas balsis. Vieni atbalsta pie varas esošos, otri ir par tiem, kuŗi nostājas pret pa­stāvošo eliti. Interesanti, ka abas grupas ir pret valsti noskaņotas ļoti skeptiski, bet vēlēšanās viena daļa tomēr atbalsta tos, kuŗi jau ir pie varas, kamēr otri ir pret. Vairāki no tiem, kuŗi balsoja, piemēram, par KPV LV, sacīja, ka balso pirmo reizi, viņus pat nevajadzēja ļoti aģitēt, ‒ pietika tikai uzrunāt, un izveidojās atbalsta grupas.

Jaunās diasporas labs pētījumu lauks ir Lielbritanija, kas ir ļoti diferencēta jeb dažāda, territo­riālās atšķirības ir lielas, te ir kā Latvijas sabiedrības mikromo­delis, kur ir visas šķiras un gru­pas. Piemēram, Brisele vai Luk­semburga ir homogēnas jeb vien­dabīgākas. Lūk, Londonā lielāko­ties balso par pie varas jau eso­ šajiem, bet, piemēram, Vestmid­lendā pamatā balsoja par KPV LV. Izvēli nosaka vieta, kuŗā dzīvo, un sociālais stāvoklis. Varētu teikt, revolucionāri pret evolucionā­riem. Latvijā ir līdzīgi, bet po­lārizācija nekad nav tik liela.

Nedomāju, ka jānodarbojas ar kaut kādu „polītisko audzināša­nu”, tie ir divi atšķirīgi polītiskās uzvedības tipi, tādus var atrast jebkuŗā sabiedrībā. Jautājums ir tikai par to, cik liela ir pretstāve. Domāju, ka jebkuŗa polītiskā līdzdalība, kamēr tā neapdraud Latvijas valstiskumu un ir vērsta uz Latvijas kopējā labuma vairo­šanu, ir laba.

Vai revolucionāri var kļūt par evolucionāriem, un otrādi?

Neņemos spriest par ģimenes vai sociālās vides ietekmi – kā tā var mainīt attieksmi, bet atceros, ka savulaik intervijās jautājām, vai diasporas cilvēki gribētu pie­ teikties Lielbritanijas pilsonībai. Intervijas notika pēc Krimas aneksijas, un interesanti, ka dau­dzi sacīja, ka sākuši par to domāt, jo nav skaidrs, kas tālāk varnotikt, ja jau Krievija tā izturas. Vajadzīga drošība, un britu pilso­nība to varētu dot. Tātad svarīga ir drošība, ko var dot stipra valsts. Šobrīd jautājums par Krieviju un tās rīcību vairs nav noteicošais, bet pēc Krimas aneksijas tā bija.

Vai vēlēšanas ir vienīgais veids, kā diaspora var kaut ko ietekmēt?

Protams, ka tas nav vienīgais veids, jo ir diasporas organizā­cijas. Eiropas Latviešu Apvienība, piemēram, ir kļuvis daudz ietek­ mīgāks spēlētājs. Ir notikusi per­sonību un varbūt arī stratēģijas maiņa. Diasporas likums, iespē­jams, nebūtu pieņemts, ja ELA nebūtu tik daudz ar to strādājusi.

Latvijas politikas kontekstā diasporas spilgtākie pārstāvji ir kļuvuši nozīmīgi. Jā, daudzi cilvēki nepiedalās, bet jebkura elite jau tāpēc ir elite, ka tajā nav ļoti daudz cilvēku, tā ir kā tāda spice. Diasporas organizācijām ir ļoti liela nozīme. Trimdas organizācijām ir liels nopelns Latvijas neatkarības atjaunošanā, joprojām arī valodas un kultūras saglabāšanā. Jaunajām organizācijām ir augoša politiskā ietekme, jo to pārstāvji ir dzīvojuši Latvijā, zina to „no iekšienes”, saprot, kā darbojas politiskie mehānismi. Svarīgi, ka jaunās organizācijas darbojas Eiropā, kur atrodas arī Latvija. 

Vai diasporas piederības sajūtu ietekmē pašlaik notiekošie ģeopolitiskie procesi un vai diaspora tos var kaut kā ietekmēt?

Diaspora bieži tiek uzskatīta par ģeopolitisko pārmaiņu katalizatoru. Piemērs ar Krimu un Ukrainu, ko minēju, to labi ataino. Turklāt savu mītnes zemju vēlēšanās visa diaspora nebalso vienādi, ja tai ir balsošanas tiesības. Daudzi Amerikā balsoja par Trampu, un, ja nav mainījuši savu vērtējumu, tad patiesībā atbalsta visas Trampa politiskās virāžas. Pilnīgi vienāda nav arī diasporas attieksme, piemēram, pret „Brexit”, kaut gan lielāko tiesu diasporas cilvēki nebija referenduma balsotāji. Jan diasporas cilvēki ir arī mītnes zemes pilsoņi un ja mītnes zeme pieņem nopietnus lēmumus, tad, protams, arī diaspora ir tajos iesaistīta. 

Gribu teikt, ka jebkurai diasporas līdzdalībai ir objektīvas robežas. Tās var paplašināt, bet nekad nebūs tā, ka piedalās pilnīgi visi – kā sociologs saprotu, ka to nevar mainīt ar kādas kampaņas palīdzību, tik vienkārši tas nenotiek. Protams, diasporas organizācijām ir jābūt pārmaiņu aģentiem. Un vēl – socioloģijas klasika saka, ka domāšana par pārmaiņām jau ir daļa no tām.

Autore: Sallija Benfelde

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.